Kā palielināt labības ražu?

To, cik labības audzēšana ir veiksmīga un ienesīga, nosaka ražas apjomi. Katrs lauksaimnieks, sējot labību, plāno iegūt ražu un ar to arī pelnīt naudu, taču pastāv divu veidu raža – potenciālā un faktiskā. Potenciālā raža ir tā, ko teorētiski varētu iegūt pie nosacījuma, ka augšanas apstākļi un pārējie faktori ir labvēlīgi labības augšanai. Faktiskā raža, savukārt, ir tā, kas faktiski arī tiek iegūta. Nereti potenciālā raža no faktiskās ievērojami atšķiras un pie tā ir vienojami šie audzēšanas faktori. Kā tad iespējams panākt, ka faktiskā raža ir maksimāli tuva potenciālajai ražai jeb kā ir iespējams palielināt labības ražu neņemot lielus kredītus no Rumānijas (cel mai bun credit rapid nebancar de astăzi)?

Pats pamats veiksmīgai ražai, protams, ir labvēlīga augsne. Augsnes auglība lielā mērā ir atkarīga no tās atrašanās vietas. Var gadīties, ka augsne konkrētajā vietā jau ir minerālvielām bagāta un ideāli piemērota labības audzēšanai, taču tā notek reti. Parasti augsnes sastāvs ir jāpapildina ar dažādiem ķīmiskajiem elementiem, kā arī augsne jāapstrādā, lai tai būtu piemērota struktūra. Augsnes auglību raksturo ļoti daudzu faktoru kopums, tāpēc to uzlabot nav nemaz tik viegli. Piemēram, nereti tiek lietots minerālvielu komplekss, lai uzlabotu augsnes auglību, taču minerālmēsli satur dažādu minerālvielu sajaukumu, kas varbūt nemaz nav piemērots konkrētajai augsnei. Tieši tāpēc, vispirms ir jāveic augsnes analīzes un pēc tam, augsne jāpapildina ar konkrētajām minerālvielām. Vēl, protams, jāņem vērā arī tas, kādas ir minerālvielu prasības un patēriņš izvēlētajai kultūrai.

Ja augsne ir auglīga, tas gan vēl nenozīmē, ka raža būs laba. Nākamais kritiskais punkts ir augšanas apstākļi. Daļa no tiem ir ietekmējama un daļa nav. Piemēram, laikapstākļi var ļoti lielā mērā ietekmēt to, cik liela būs raža, taču pašus laikapstākļus mēs nekā kontrolēt neveram. Ja laiks ir auksts un lietains, graudi var pat dīgt vārpās, kas pilnībā sabojā visu ražu. Tāpat vējš un lietus var radīt puvi un citas problēmas. Ja laiks ir pārāk sauss, palīdzēt var lauku laistīšana, taču lielās plantācijās tas ir laikietilpīgi un apgrūtinoši, kas ievērojami palielina audzēšanas kopējās izmaksas. Vēl pie augšanas apstākļiem var pieskaitīt arī kaitēkļus, sēnītes un nezāles. To visu, protams, var apkarot laukus miglojot, taču miglošana tiek stingri reglamentēta, jo tā var būt bīstama apkārtējai videi un pašai ražai.

Ļoti liela nozīme ražas apjomos ir arī sēklu kvalitātei. Pieredzējis graudkopis jau uzreiz varēs pateikt vai sēklas ir labas vai nē. Iesācējam ar to varētu iet grūtāk, tāpēc jāatceras, ka uz sēklas kvalitātes rēķina noteikti nevajadzētu mēģināt ietaupīt un ja sēklu pērkat, nevis iegūstat pats, noteikti to jāpērk no profesionālas saimniecības. Sēklām ir jābūt pareizi apstrādātām un uzglabātām, lai no tām varētu iegūt labu ražu.

Visbeidzot, ir jāizmanto pareizā tehnika un zemes apstrādes metodes, lai raža būtu laba. Zemes aršana ir ļoti svarīgs process augsnes apstrādē un ja tas netiek paveikts gana rūpīgi vai korekti, graudi var vai nu noslīkt zemē, vai tieši pretēji – tikt pilnībā atklāti un bojāti dažādu apstākļu ietekmē. Ir jāizvēlas atbilstoša zemes apstrādes un sēšanas tehnika, kā arī jāpielūko, lai darbs tiktu panākts kā nākas un tiktu vienmērīgi apsēts viss lauks.

Audzēt kviešus, miežus rudzus vai auzas?

Daudziem graudkopjiem noteikti nereti rodas jautājums par to, kuru no labībām audzēt ir izdevīgāk. No tā saucamajām, īstajām labībām, Latvijā populārākās ir mieži, kvieši, rudzi un auzas. Visas labības savā ziņā ir līdzīgas, taču to audzēšanas nianses, ražīgums un pieprasījums pēc tām var pat ļoti atšķirties, tāpēc nav gluži vienalga, kas tiek audzēts. Kuras no minētajām labībām tad ir izdevīgāk audzēt?

Kvieši ir pati populārākā labība visā pasaulē. Kvieši ir arī viens no senākajiem kultūraugiem un līdz ar to, arī viens no senākajiem pārtikas produktiem. Mūsdienās kviešu ģintī ietilpst vairāk nekā 25 sugas, kuras savā starpā būtiski atšķiras gan ar ražas apjomiem, gan izmantošanas veidiem. Vidēji raža ir ap 5 t/ha, taču rekordi Latvijā sasniedz pat 14 t/ha. Kviešiem ir ļoti plašs pielietojums. Galvenais, protams, ir kviešu milti, no kuriem pēc tam gatavo baltmaizi, kūkas, cepumus, makaronus utt. Jāatceras gan, ka kur ir pieprasījums, tur ir arī piedāvājums. Kviešus audzē ļoti daudzi, tāpēc ir izteikta konkurence un cenas ir zemākas kā cietiem labības veidiem.

Mieži ir ceturtā audzētākā labība visā pasaulē aiz kviešiem, rīsiem un kukurūzas. Latvijā tā ir otra populārākā labība, taču pēdējā laikā ievērojami kritusies miežu sējas kopplatība. Latvijā miežu vidējā raža ir aptuveni 2 t/ha, kas ir mazāk kā vidēji pasaulē. Pētījumi gan liecina, ka potenciālā vidējā raža Latvijā, pēc augsnes īpatnībām un klimata apstākļiem, varētu sasniegt pat 4 t/ha. Vasaras mieži ir viens no pieprasītākajiem kultūraugiem visā pasaulē, jo tiem ir plašs pielietojums. No miežu graudiem iegūst tādus produktus kā milti, putraimi, spirts, iesals, miežu kafija, raugs. Miežu salmi ir vērtīgs lopbarības avots. Kopumā miežus ir izdevīgi audzēt, taču jāpieliek zināmas pūles, lai iegūtu pienācīgu ražu.

Rudzi pasaulē ir mazāk populāra labība, taču Latvijā to audzē visai bieži. Latvijā rudzu raža ir ap 4 t/ha, kas ir ļoti daudz, salīdzinot ar pasaules rādītājiem. No rudziem galvenokārt gatavo rudzu miltus, no kuriem, savukārt, pēc tam gatavo maizes izstrādājumus. Tīra rudzu maize ir ļoti pieprasīta Latvijā, taču ne citviet pasaulē. Pēc rudziem gan ir pieprasījums arī eksporta tirgos, jo tie tiek izmantoti pilngraudu produktos, kas kļūst arvien populārāki. Tāpat rudzi ir lopbarības produkts.

Auzas arī ir mazāk populāra labība. Latvijā ilgu laiku tā tika audzēta ļoti mazos apjomos un pārsvarā lopbarībai, taču auzu audzēšana pamazām atdzimst. Latvijā auzu raža ir ap 4 t/ha. Populārākais pārtikas produkts, ko iegūst no auzām ir auzu pārslas. Tāpat tiek iegūti arī auzu milti. Pieprasījums pēc auzām ir gan vietējā gan eksporta tirgū, turklāt Latvijā vēl nav pārāk daudz auzu audzētāju, tāpēc pašlaik ir labs laiks šīs kultūras audzēšanas uzsākšanai.

Bioloģiskā lauksaimniecība

Lauksaimniecība vienmēr ir bijis galvenais pārtikas avots cilvēkiem, taču, diemžēl, mūsdienās lauksaimniecība ir nozīmīgākais piesārņojuma avots. Kopš industriālās revolūcijas, kad lauksaimniecībā sāka izmantot mākslīgo mēslojumu un barības vielas, apritē nonāk pārlieku liels daudzums fosfora un slāpekļa, kas negatīvi ietekmē dabas procesus. Tāpat ar lauksaimniecību saistās cita veida piesārņojums. Tieši tāpēc lauksaimniecības sakarā arvien plašāk tiek runāts par bioloģisko lauksaimniecību un tās nozīmi vides saglabāšanā. Pastāstīsim plašāk, kas tad ir bioloģiskā lauksaimniecība.

Pēc būtības bioloģiskā lauksaimniecība ir ilgtspējīga lauksaimniecība, kas darbojas uz dabas procesu izpratni. Dabā ir iekārtots tā, ka viss ir harmonijā. Viens organisms papildina otru, citi, savukārt, viens otru nepanes. Piemēram, augu slimībām ir antagonisti un kaitīgiem kukaiņiem ir virsparazīti. Izprotot, kas ir tie organismi, kas sadzīvo labi un kas ir tie, kas viens otru nomāc vai iznīcina ir iespējams audzēt un kopt vajadzīgos organismus, ļaujot dabas procesiem ritēt savu gaitu.

Pašā pamatā bioloģiskās lauksaimniecības metodes paredz, ka netiek baroti augi un indēti kukaiņi un nezāles, bet tas viss tiek panākts veicinot vajadzīgos bioloģiskos procesus. Šīs metodes ir ļoti dažādas, piemēram:

  • Organiskās masas (komposta, zaļmēslojuma, kūdras utt.) iestrādāšana zemē, kas nodrošina dažādu mikroorganismu un sīkbūtņu barošanos
  • Augsnes apstrādes paņēmienu (augsnes apvēršanu, irdināšanu) izmantošana, kas veicina mikroorganismu un sīkbūtņu barošanos
  • Augsnes un organiskās masas apstrāde ar preparātiem, kas augsnei grūti uzņemamus savienojumus pārvērš viegli uzņemamos savienojumos
  • Kultūraugu rotācija (katru kultūru katru gadu sēj citā vietā), iekļaujot tajā augus, kas spēj uzņemt slāpekli no gaisa
  • Maksimāla saules, vēja un lietusūdens izmantošana
  • Motorizētā apstrādes rīku aizvietošana ar mehāniskajiem
  • Ģenētiski modificētu organismu izmantošanas aizliegšana
  • Mājlopu turēšana brīvas audzēšanas apstākļos

Piekopjot šīs metodes, notiek ķēdes reakcija un arī lopkopība kļūst ilgtspējīgāka un videi draudzīgāka. Audzējot lopbarību pēc bioloģiskajām metodēm, mājlopi uzņem tikai labu, augstas kvalitātes pārtiku, kas dod iespēju iegūt arī augstas kvalitātes dzīvnieku izcelsmes produktus, bez vai ar minimālu ķīmijas un hormonu izmantošanu lopkopībā.

Ja pārtikas un citi no produkti tiek audzēti un iegūti, izmantojot minētās bioloģiskās lauksaimniecības metodes, tie ir daudz veselīgāki un vērtīgāki. To sastāvā nav nekādu ķīmisku piejaukumu, jo nekas mākslīgs to audzēšanā netiek izmantots, taču produkti paši ir lieli un skaisti, jo dabas procesu iesaiste var atvairīt kaitēkļus, veicināt augšanu utt. Arī apkārtējās vides piesārņojums, protams, mazinās, jo nekas lieks nenonāk dabā. Tas nozīmē, ka tiek saudzēti dabas resursi, saglabāta bioloģiskā daudzveidība, tiek uzturēts ekoloģiskais līdzsvars un tiek veicināta augsnes auglība. Tikai izmantojot šādas lauksaimniecības metodes, mēs varam panākt, ka paši patērējam tīrus un veselīgus produktus, kā arī, ka resursi pārtikas iegūšanai pietiks ne tikai mums, bet arī nākamajām paaudzēm.