Lopkopība kā bizness: Ar ko sākt?

Mūsdienās, urbanizācijas rezultātā, arvien vairāk cilvēku pārceļas uz pilsētām. Laukos paliek dzīvot vien retais, tāpēc lauksaimniecība kā nozare pamazām iznīkst. Cilvēki neredz iespēju ar to nopelnīt, turklāt lauksaimnieka darbs ir grūts un cilvēkus īpaši nevilina, taču patiesībā, tas var būt pat ļoti ienesīgs bizness. Ja runājam tieši par lopkopību, ir daudz izvēles iespēju un pieņemot pareizos lēmumus, ir iespējams pelnīt daudz vairāk, nekā daudzos labi apmaksātos amatos. Kā tad uzsākt nodarboties ar lopkopību?

Lai uzsāktu lopkopības biznesu, vispirms ar daudz ko ir jāapdomā teorētiski. Lopkopība ir ļoti plašs jēdziens, tāpēc jāsaprot, kādu nozari tieši izvēlēsieties, kādas darbības metodes izmantosiet, ar ko sadarbosieties, cik plaši strādāsiet utt. Pats pamats ir fermas uzturēšana un dzīvnieku audzēšana, kam vajadzēs telpas mājlopu turēšanai, iekārtas, aplokus utt., taču daudzi lopkopji izvēlas apvienot zemkopību ar laukkopību, lai paši varētu iegūt lopbarību un viņi nebūtu atkarīgi no piegādātāju cenu svārstībām. Tāpat ir jādomā par savas produkcijas realizācijas iespējām. Ja rocība to ļauj, iespējams izdevīgāk ir pašam produktu arī apstrādāt un pārdot, nevis vienkārši nodot uzpircējiem. Teorētisko jautājumu ir daudz un no jūsu izvēlēm ir atkarīgas arī turpmākais ceļš. Viena no būtiskākajām izvēlēm, ko jāveic, noteikti ir par darbības jomu, jeb to, kādi mājlopi tad tiks audzēti työttömälle lainaa.

Viena no populārākajām lopkopības nozarēm pašlaik ir liellopu audzēšana. Tas ir bizness ar ļoti augstu investīciju atdevi, taču būs jāgaida, līdz produktu varēs realizēt. Liellopi aug salīdzinoši ilgi, tāpēc jābūt pacietīgam un nevar cerēt uz peļņu jau pirmajos mēnešos, taču liellopu gaļa ir vispieprasītākā, turklāt govis ražo arī pienu. Investīcijām jābūt arī lielām, jo vajadzīgas gan lielas, plašas telpas, gan vieta ganībām, gan arī slaukšanas iekārtas un cita lopkopības tehnika.

Arī cūkkopība ir ļoti populāra un izplatīta Latvijā. Tā pēc investīciju atdeves un peļņas ir līdzīga liellopu audzēšanai, taču tā ir mazliet nestabilāka. No cūkām tiek iegūta tikai gaļa, līdz ar to, problēmas ar lopiem var radīt ļoti lielus zaudējumus. Kā piemēru varam minēt cūku mēra epidēmiju (nopea), kad daudzi cūkkopji guva lielus zaudējumus, taču, ja viss norit bez problēmām, cūkkopība ir visai ienesīga un lielās sākotnējās investīcijas ar laiku noteikti atmaksāsies.

Mazāk populāra ir, piemēram, kazu un aitu audzēšana. Ar tām uzsākt nodarboties ir daudz vieglāk, turklāt arī konkurence nav liela, taču, diemžēl, pieprasījums ir mazāks. Lai sāktu nodarboties ar aitkopību vai kazkopību ir nepieciešami mazāki ganību aploki un arī fermas, taču ir grūtāk atrast izdevīgus tirdzniecības ceļus, gan gaļai, gan kazas pienam, gan aitu vilnai.

Vēl ļoti populāra un rentabla ir putnkopība. Tā gan jau ir vēl viena atsevišķa nozare, kas ietver plašu mājputnu klāstu sākot no paipalām un beidzot ar strausiem. Vispopulārākā ir vistkopība, kas ir ļoti rentabla un tai ir nepieciešamas salīdzinoši mazas sākotnējās investīcijas. Vēl viens būtisks pluss ir tas, ka vistas gaļa u olas vienmēr ir pieprasītas. Pašlaik ļoti aktuāla ir tieši bioloģiskā vistkopība, kas vistas netiek turētas sprostos, bet var brīvi pārvietoties. Tam vajadzīgas lielākas investīcijas, taču šāds produkts tiek daudz augstāk novērtēts.

Lopkopība kopumā vienmēr ir bijusi, un būs ienesīga nozare, ir tikai jāprot atrast savu īsto vietu tajā un izmantot pareizās darbības metodes. Ja lauksaimnieks tiešām gribēs sasniegt labus rezultātus un peļņas apjomus, viņam tas arī izdosies, turklāt bez smaga fiziskā darba un milzīgas piepūles.

Cik ienesīga ir cūkkopība?

Latvijā viena no populārākajām lopkopības nozarēm ir cūkkopība. Patiesībā, jau kopš lopkopības nozares pirmsākumiem tieši cūkkopība ir tā, kas ļāvusi nodrošināt iztiku daudziem zemniekiem. Arī mūsdienās cūkgaļas produkti ir ļoti pieprasīti un teorētiski cūkkopība ir arī viena no vienkāršākajām lopkopības nozarēm, taču praksē varam novērot, ka cūkkopju kļūst arvien mazāk. Daudzas cūku fermas tiek slēgtas, bet jaunie lauksaimnieki dod priekšroku citu mājlopu audzēšanai. Vai tiešām cūkkopība vairs nav ienesīga ne Latvijā ne Dānijā (kviklån gratis 500 kr)?

Ja viss norit ideāli, cūkkopība tiešām ir ienesīga, bet problēmas sākas ar to, ka cūkkopību var ietekmēt ļoti dažādi faktori. Tā, piemēram, slikta graudu raža nozīmē, ka cūku barība būs dārga un ienesīgums par katru pārdoto dzīvnieku būs mazāks. Tas pats gan attiecas uz daudzu citu mājlopu audzēšanu, tomēr cūku barībai ir mazāk aizvietojamo produktu. Vēl noteikti jāpiemin dažādu slimību izplatība, kas var liegt gaļas pārdošanu. Tas gan attiecas pārsvarā uz eksporta iespējām, taču ja cūkkopis grib savu produkciju izplatīt tikai vietējā tirgū, viņam jārēķinās ar importa konkurenci, kas neļauj pārdot gaļu par adekvāti augstu cenu.

Vēl cūkkopības nozares ienesīgumu negatīvi ietekmē politiski un birokrātiski apstākļi. Cūkkopība, kā jau jebkura lopkopības nozare, tiek strikti reglamentēta. Jāievēro gan labturības normas, gans arī dažādi citi noteikumi, kas reizēm ir ļoti nesvarīgi, tomēr var radīt problēmas un liegt lopkopim strādāt ar peļņu. Patiesībā, tieši šādi apsvērumi nereti liek cūkkopjiem aiziet no biznesa un uzsākt ko citu.

Ja runājam par jaunu spēlētāju ienākšanu šajā jomā, tad arī tas ir ļoti dārgi un sarežģīti, gan jau minēto birokrātisko iemeslu dēļ, gan arī tāpēc, ka cūku fermas izveide ir ļoti grūts, sarežģīts un laikietilpīgs darbs. Daudz vieglāk ir pārņemt jau gatavu cūku fermu, taču tam atkal nepieciešams ļoti lielas sākotnējās investīcijas. Ja šajā nozarē nekas nemainīsies, diez vai kāds būs gatavs šādas investīcijas veikt, jo peļņa nav garantēta.

Šīs nozares eksperti gan saka, ka viss ir atkarīgs no paša lauksaimnieka apņēmības – sms, drosmes, idejām un vēlmes darboties. Kā jau jebkurā nozarē, arī šeit var tik radītas konkurences priekšrocības, liekot lietā izdomu un inovatīvus risinājumus. Piemēram, cūku barības cenu svārstības darbību neietekmēs tad, ja pats lauksaimnieks arī audzēs graudus. Divu atšķirīgu lauksaimniecības darbību veidu apvienošana var nebūt viegla, taču varam redzēt daudz veiksmīgu piemēru, kad lauksaimnieki tieši šādi arī strādā. Arī ieviešot modernas iekārtas un aprīkojot fermas, ir iespējams vieglāk izvairīties no slimību uzliesmojumiem un pasargāt savus mājlopus.

Cūkkopība vienmēr ir bijusi, un būs vērtīga nozare, taču tajā ir vērts darboties tikai tad, ja tiešām ir šāda vēlme un apņēmība. Nekas nenotiek pats no sevis. Ir jāpārzina nozares specifika un jāseko līdzi laikam, lai varētu izkonkurēt gan vietējos gan ārvalstu lauksaimniekus. Tad arī būs peļņa un bizness plauks.

Ganību apsaimniekošana

Lai nodarbotos ar lopkopību, ir nepieciešams rūpēties ne vien par pašiem mājlopiem, bet arī par ganībām. Patiesībā, ganības ir ne tikai pārtikas avots mājdzīvniekiem, bet tām ir nozīmīga loma arī minerālvielu apritē un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Proti, ja dzīvnieki neēd zāli, pļavas aizaug un pļavas kā biotops ar visām tajās esošajam augu un dzīvnieku sugām izzūd. Tāpat ganībām ir ainaviska vērtība. Tieši tās ganības, kas izilgstoši izmantotas šīm mērķim tiek uzskatītas par visvērtīgākajām. Visu šo iemeslu dēļ, ir jāzina, kā pareizi apsaimniekot ganības.

Patiesībā, ganību apsaimniekošana no zemkopības viedokļa nav nekas sarežģīts. Nav nepieciešams nekādā veidā uzlabot zāles kvalitāti vai vairot tās uzturvērtību, jo tieši dabīgas ganības var nodrošināt mājlopiem vislielāko ķermeņa masas pieaugumu un ir tieši tas, kas mājlopiem vajadzīgs. Nav nekas nedz jāsēj, nedz jāravē, taču, ir jāpievēro zināmi noteikumi, lai zāles uzturvērtība neuzsutu un lai ganības konkrētajā vietā būtu iespējams ilgā laika periodā, neviz tikai vienā vai divās sezonās.

Pirmkārt, ir jāņem vērā noganīšanas intensitāte. Noganīšanas intensitāte nozīmē to, cik daudz mājlopu tiek turēti vienās ganībās un to mēra kā mājlopu skaitu uz vienu zemes hektāru. Optimālas noganīšanas intensitātes ievērošana palīdz pienācīgi pabarot mājlopus un neiznīcināt biotopus un reizē saglabāt augus piemērotā veģetatīvajā stāvoklī, neļaujot tiem izaugt sēklās un sasniegt vārpošanas stadiju. Konkrēti noteiktu ganīšanas blīvumu gan nav, jo tie var atšķiries atkarībā no gada, mēneša un ganību bioloģiskās dažādības. Dabisko zālāju noganīšanas intensitātei vajadzētu būt aptuveni no 0,4 līdz 0,9 dzīvniekiem vienu hektāru.

Tālāk ir jāievēro konkrēta noganīšanas sistēma. Tas nozīmē veidu, kādā zālājs tiek noganīts. Pamatā tiek izmatotas divas noganīšanas sistēmas – nepārtrauktā un aploku sistēma. Abām sistēmām ir vairāki varianti, bet kopumā nepārtrauktā sistēma nozīmē, ka lopiem visu ganību sezonu pieejama visa ganību teritorija, bet ganību sistēmā visa ganību teritorija tiek sadalīta mazākos aplokos. Aploku sistēma tiek uzskatīta par efektīvāku, jo tā dzīvnieki noēd zāli vienmērīgi. Ja tos palaiž visās ganībās, tie tāpat uzturas tajās teritorijās, kur ir labāka zāle, bet pārējās vietās tā paliek neapēsta.

Papildus dzīvnieku paveiktajam, ganības gan vajadzētu kopt arī pašam cilvēkam. Vietās, kur dzīvnieki zāli nav apēduši, to ir jānopļauj. Vislabāk tam izmantot āmurīšu tipa pļaujmašīnu. Ar to ērti var nopļaut zāli ap dažādiem objektiem. Dzīvnieki parasti neapēd zāli arī pašās mežmalās, kas veicina pakāpenisku ganību aizaugšanu, tāpēc svarīgi ir apgriezt arī krūmus apkārt ganībām. Vēl ir jāveic tādus darbus kā kurmju rakumu izlīdzināšana un mēslu aizvākšana vai izārdīšana. Ja ganību zāle nav augstvērtīga, iespējams to papildināt, iesējot papildus zālāju.

Lauksaimniecība un tās pamata nozares

Ar lauksaimniecību cilvēki nodarbojas jau tūkstošiem gadu. Jau neolīta laikmetā cilvēki sāka pieradināt pirmos dzīvniekus un kultivēt augus. Šo gadu laikā lauksaimniecība praktiski ir ļoti izmainījusies, taču pamatā tās būtība ir palikusi nemainīga, proti, lauksaimniecība joprojām ir tautsaimniecības pamata nozare, kas vērsta uz augu un dzīvnieku izcelsmes produktu iegūšanu tūlītējai patērēšanai vai rūpniecības nolūkiem. Lauksaimniecība gan ir ļoti plašs jēdziens. Jau minētie augu un dzīvnieku izcelsmes produkti ir ļoti dažādi. Pat vienā valstī vai reģionā var tikt audzētas ļoti atšķirīgas augu kultūras un mājlopi, tomēr pamatā visu lauksaimniecības nozari var iedalīt divās pamata apakšnozarēs – augkopībā jeb zemkopībā un lopkopībā.

Zemkopība ir nozare kas, saistīta ar zemes apstrādi pārtikas kultūru audzēšanai. Tā ir uzskatāma par vissenāko zināmo cilvēces nodarbošanās veidu. Jau akmens laikmetā cilvēki no augu vākšanas dabā pamazām pārgāja uz augu kultivēšanu un audzēšanu speciāli savām vajadzībām. Ar laiku cilvēki iemācījās kultivēt arī tādus augus, kam nepieciešami īpatnēji augšanas apstākļi, piemēram, rīsus, kam nepieciešama augsnes appludināšana. Vēlāk tika ieviestas arvien jaunas kultūru audzēšanas un apstrādes metodes, kas ļāva palielināt ražu un cilvēki paši spēja izaudzēt visu nepieciešamo, nepaļaujoties tikai uz dabas labvēlību.

Mūsdienās zemkopība joprojām ir viena no svarīgākajām nozarēm un galvenais pārtikas produktu avots cilvēcei. Mūsdienās kultivēt var gandrīz jebkurus augus, līdz ar to, zemkopība ir ļoti daudzveidīga nozare. Pamatā tā tiek iedalīta agronomijā jeb graudkopībā, tehnisko kultūru audzēšanā, augļkopībā, dārzeņkopībā, puķkopībā, daiļdārzniecībā, selekcijā u.c. apakš nozarēs. Ļoti daudzās valstīs galvenā ir tieši graudkopība, kas ietver tādu kultūru audzēšanu kā rīss, kukurūza, pākšaugi, kvieši, rudzi, mieži, auzas, griķi utt. Latvijā Graudaugu sējumi aizņem aptuveni 500 tūkstošus ha un gadā no tiem ievāc ap 900 tūkstošiem tonnu graudu.

Lopkopība ir nozare, kas saistīta ar mājdzīvnieku jeb mājlopu audzēšanu, lai iegūtu dzīvnieku izcelsmes produktus. Lauksaimniecības pirmsākumi meklējami ap ledus laikmetu, kad cilvēki sāka pieradināt pirmos dzīvniekus. Augu kultivācija kopā ar dzīvnieku domestikāciju bija ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts visā cilvēces attīstības vēsturē. Cilvēki pamazām pārgāja uz lauksaimniecību un daudz mazāka nozīme bija medībām un dabas velšu vākšanai. Lopkopība attīstījās reizē ar zemkopību un cilvēkiem bija daudz vienkāršāk nodrošināt sev iztiku.

Vēl joprojām, lopkopība ir cieši saistīta ar zemkopību un ir otrs svarīgākais pārtikas avots. Lopkopību izšķir vairākās apakš nozarēs, kā, piemēram, aitkopībā, cūkkopībā, zirgkopībā utt. Nereti kā pilnīgi atšķirīgas lauksaimniecības nozares tiek atdalītas putnkopība, zvērkopība un biškopība, jo tās ievērojami atšķiras no pārējām apakš nozarēm. Visā pasaulē visplašāk cilvēki nodarbojas tieši ar liellopu audzēšanu un putnkopību. Tas, kādi dzīvnieki un putni tieši tiek turēti ir ļoti lielā mērā atkarīgs no valsts un reģiona dabas un kultūras atšķirībām, taču daudzviet lopkopības pamats ir govis un vistas. Latvijā visplašāk lopkopji nodarbojas ar govkopību un cūkkopību.