Ar lauksaimniecību cilvēki nodarbojas jau tūkstošiem gadu. Jau neolīta laikmetā cilvēki sāka pieradināt pirmos dzīvniekus un kultivēt augus. Šo gadu laikā lauksaimniecība praktiski ir ļoti izmainījusies, taču pamatā tās būtība ir palikusi nemainīga, proti, lauksaimniecība joprojām ir tautsaimniecības pamata nozare, kas vērsta uz augu un dzīvnieku izcelsmes produktu iegūšanu tūlītējai patērēšanai vai rūpniecības nolūkiem. Lauksaimniecība gan ir ļoti plašs jēdziens. Jau minētie augu un dzīvnieku izcelsmes produkti ir ļoti dažādi. Pat vienā valstī vai reģionā var tikt audzētas ļoti atšķirīgas augu kultūras un mājlopi, tomēr pamatā visu lauksaimniecības nozari var iedalīt divās pamata apakšnozarēs – augkopībā jeb zemkopībā un lopkopībā.

Zemkopība ir nozare kas, saistīta ar zemes apstrādi pārtikas kultūru audzēšanai. Tā ir uzskatāma par vissenāko zināmo cilvēces nodarbošanās veidu. Jau akmens laikmetā cilvēki no augu vākšanas dabā pamazām pārgāja uz augu kultivēšanu un audzēšanu speciāli savām vajadzībām. Ar laiku cilvēki iemācījās kultivēt arī tādus augus, kam nepieciešami īpatnēji augšanas apstākļi, piemēram, rīsus, kam nepieciešama augsnes appludināšana. Vēlāk tika ieviestas arvien jaunas kultūru audzēšanas un apstrādes metodes, kas ļāva palielināt ražu un cilvēki paši spēja izaudzēt visu nepieciešamo, nepaļaujoties tikai uz dabas labvēlību.

Mūsdienās zemkopība joprojām ir viena no svarīgākajām nozarēm un galvenais pārtikas produktu avots cilvēcei. Mūsdienās kultivēt var gandrīz jebkurus augus, līdz ar to, zemkopība ir ļoti daudzveidīga nozare. Pamatā tā tiek iedalīta agronomijā jeb graudkopībā, tehnisko kultūru audzēšanā, augļkopībā, dārzeņkopībā, puķkopībā, daiļdārzniecībā, selekcijā u.c. apakš nozarēs. Ļoti daudzās valstīs galvenā ir tieši graudkopība, kas ietver tādu kultūru audzēšanu kā rīss, kukurūza, pākšaugi, kvieši, rudzi, mieži, auzas, griķi utt. Latvijā Graudaugu sējumi aizņem aptuveni 500 tūkstošus ha un gadā no tiem ievāc ap 900 tūkstošiem tonnu graudu.

Lopkopība ir nozare, kas saistīta ar mājdzīvnieku jeb mājlopu audzēšanu, lai iegūtu dzīvnieku izcelsmes produktus. Lauksaimniecības pirmsākumi meklējami ap ledus laikmetu, kad cilvēki sāka pieradināt pirmos dzīvniekus. Augu kultivācija kopā ar dzīvnieku domestikāciju bija ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts visā cilvēces attīstības vēsturē. Cilvēki pamazām pārgāja uz lauksaimniecību un daudz mazāka nozīme bija medībām un dabas velšu vākšanai. Lopkopība attīstījās reizē ar zemkopību un cilvēkiem bija daudz vienkāršāk nodrošināt sev iztiku.

Vēl joprojām, lopkopība ir cieši saistīta ar zemkopību un ir otrs svarīgākais pārtikas avots. Lopkopību izšķir vairākās apakš nozarēs, kā, piemēram, aitkopībā, cūkkopībā, zirgkopībā utt. Nereti kā pilnīgi atšķirīgas lauksaimniecības nozares tiek atdalītas putnkopība, zvērkopība un biškopība, jo tās ievērojami atšķiras no pārējām apakš nozarēm. Visā pasaulē visplašāk cilvēki nodarbojas tieši ar liellopu audzēšanu un putnkopību. Tas, kādi dzīvnieki un putni tieši tiek turēti ir ļoti lielā mērā atkarīgs no valsts un reģiona dabas un kultūras atšķirībām, taču daudzviet lopkopības pamats ir govis un vistas. Latvijā visplašāk lopkopji nodarbojas ar govkopību un cūkkopību.