Lai nodarbotos ar lopkopību, ir nepieciešams rūpēties ne vien par pašiem mājlopiem, bet arī par ganībām. Patiesībā, ganības ir ne tikai pārtikas avots mājdzīvniekiem, bet tām ir nozīmīga loma arī minerālvielu apritē un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Proti, ja dzīvnieki neēd zāli, pļavas aizaug un pļavas kā biotops ar visām tajās esošajam augu un dzīvnieku sugām izzūd. Tāpat ganībām ir ainaviska vērtība. Tieši tās ganības, kas izilgstoši izmantotas šīm mērķim tiek uzskatītas par visvērtīgākajām. Visu šo iemeslu dēļ, ir jāzina, kā pareizi apsaimniekot ganības.

Patiesībā, ganību apsaimniekošana no zemkopības viedokļa nav nekas sarežģīts. Nav nepieciešams nekādā veidā uzlabot zāles kvalitāti vai vairot tās uzturvērtību, jo tieši dabīgas ganības var nodrošināt mājlopiem vislielāko ķermeņa masas pieaugumu un ir tieši tas, kas mājlopiem vajadzīgs. Nav nekas nedz jāsēj, nedz jāravē, taču, ir jāpievēro zināmi noteikumi, lai zāles uzturvērtība neuzsutu un lai ganības konkrētajā vietā būtu iespējams ilgā laika periodā, neviz tikai vienā vai divās sezonās.

Pirmkārt, ir jāņem vērā noganīšanas intensitāte. Noganīšanas intensitāte nozīmē to, cik daudz mājlopu tiek turēti vienās ganībās un to mēra kā mājlopu skaitu uz vienu zemes hektāru. Optimālas noganīšanas intensitātes ievērošana palīdz pienācīgi pabarot mājlopus un neiznīcināt biotopus un reizē saglabāt augus piemērotā veģetatīvajā stāvoklī, neļaujot tiem izaugt sēklās un sasniegt vārpošanas stadiju. Konkrēti noteiktu ganīšanas blīvumu gan nav, jo tie var atšķiries atkarībā no gada, mēneša un ganību bioloģiskās dažādības. Dabisko zālāju noganīšanas intensitātei vajadzētu būt aptuveni no 0,4 līdz 0,9 dzīvniekiem vienu hektāru.

Tālāk ir jāievēro konkrēta noganīšanas sistēma. Tas nozīmē veidu, kādā zālājs tiek noganīts. Pamatā tiek izmatotas divas noganīšanas sistēmas – nepārtrauktā un aploku sistēma. Abām sistēmām ir vairāki varianti, bet kopumā nepārtrauktā sistēma nozīmē, ka lopiem visu ganību sezonu pieejama visa ganību teritorija, bet ganību sistēmā visa ganību teritorija tiek sadalīta mazākos aplokos. Aploku sistēma tiek uzskatīta par efektīvāku, jo tā dzīvnieki noēd zāli vienmērīgi. Ja tos palaiž visās ganībās, tie tāpat uzturas tajās teritorijās, kur ir labāka zāle, bet pārējās vietās tā paliek neapēsta.

Papildus dzīvnieku paveiktajam, ganības gan vajadzētu kopt arī pašam cilvēkam. Vietās, kur dzīvnieki zāli nav apēduši, to ir jānopļauj. Vislabāk tam izmantot āmurīšu tipa pļaujmašīnu. Ar to ērti var nopļaut zāli ap dažādiem objektiem. Dzīvnieki parasti neapēd zāli arī pašās mežmalās, kas veicina pakāpenisku ganību aizaugšanu, tāpēc svarīgi ir apgriezt arī krūmus apkārt ganībām. Vēl ir jāveic tādus darbus kā kurmju rakumu izlīdzināšana un mēslu aizvākšana vai izārdīšana. Ja ganību zāle nav augstvērtīga, iespējams to papildināt, iesējot papildus zālāju.