Lopkopība kā bizness: Ar ko sākt?

Mūsdienās, urbanizācijas rezultātā, arvien vairāk cilvēku pārceļas uz pilsētām. Laukos paliek dzīvot vien retais, tāpēc lauksaimniecība kā nozare pamazām iznīkst. Cilvēki neredz iespēju ar to nopelnīt, turklāt lauksaimnieka darbs ir grūts un cilvēkus īpaši nevilina, taču patiesībā, tas var būt pat ļoti ienesīgs bizness. Ja runājam tieši par lopkopību, ir daudz izvēles iespēju un pieņemot pareizos lēmumus, ir iespējams pelnīt daudz vairāk, nekā daudzos labi apmaksātos amatos. Kā tad uzsākt nodarboties ar lopkopību?

Lai uzsāktu lopkopības biznesu, vispirms ar daudz ko ir jāapdomā teorētiski. Lopkopība ir ļoti plašs jēdziens, tāpēc jāsaprot, kādu nozari tieši izvēlēsieties, kādas darbības metodes izmantosiet, ar ko sadarbosieties, cik plaši strādāsiet utt. Pats pamats ir fermas uzturēšana un dzīvnieku audzēšana, kam vajadzēs telpas mājlopu turēšanai, iekārtas, aplokus utt., taču daudzi lopkopji izvēlas apvienot zemkopību ar laukkopību, lai paši varētu iegūt lopbarību un viņi nebūtu atkarīgi no piegādātāju cenu svārstībām. Tāpat ir jādomā par savas produkcijas realizācijas iespējām. Ja rocība to ļauj, iespējams izdevīgāk ir pašam produktu arī apstrādāt un pārdot, nevis vienkārši nodot uzpircējiem. Teorētisko jautājumu ir daudz un no jūsu izvēlēm ir atkarīgas arī turpmākais ceļš. Viena no būtiskākajām izvēlēm, ko jāveic, noteikti ir par darbības jomu, jeb to, kādi mājlopi tad tiks audzēti työttömälle lainaa.

Viena no populārākajām lopkopības nozarēm pašlaik ir liellopu audzēšana. Tas ir bizness ar ļoti augstu investīciju atdevi, taču būs jāgaida, līdz produktu varēs realizēt. Liellopi aug salīdzinoši ilgi, tāpēc jābūt pacietīgam un nevar cerēt uz peļņu jau pirmajos mēnešos, taču liellopu gaļa ir vispieprasītākā, turklāt govis ražo arī pienu. Investīcijām jābūt arī lielām, jo vajadzīgas gan lielas, plašas telpas, gan vieta ganībām, gan arī slaukšanas iekārtas un cita lopkopības tehnika.

Arī cūkkopība ir ļoti populāra un izplatīta Latvijā. Tā pēc investīciju atdeves un peļņas ir līdzīga liellopu audzēšanai, taču tā ir mazliet nestabilāka. No cūkām tiek iegūta tikai gaļa, līdz ar to, problēmas ar lopiem var radīt ļoti lielus zaudējumus. Kā piemēru varam minēt cūku mēra epidēmiju (nopea), kad daudzi cūkkopji guva lielus zaudējumus, taču, ja viss norit bez problēmām, cūkkopība ir visai ienesīga un lielās sākotnējās investīcijas ar laiku noteikti atmaksāsies.

Mazāk populāra ir, piemēram, kazu un aitu audzēšana. Ar tām uzsākt nodarboties ir daudz vieglāk, turklāt arī konkurence nav liela, taču, diemžēl, pieprasījums ir mazāks. Lai sāktu nodarboties ar aitkopību vai kazkopību ir nepieciešami mazāki ganību aploki un arī fermas, taču ir grūtāk atrast izdevīgus tirdzniecības ceļus, gan gaļai, gan kazas pienam, gan aitu vilnai.

Vēl ļoti populāra un rentabla ir putnkopība. Tā gan jau ir vēl viena atsevišķa nozare, kas ietver plašu mājputnu klāstu sākot no paipalām un beidzot ar strausiem. Vispopulārākā ir vistkopība, kas ir ļoti rentabla un tai ir nepieciešamas salīdzinoši mazas sākotnējās investīcijas. Vēl viens būtisks pluss ir tas, ka vistas gaļa u olas vienmēr ir pieprasītas. Pašlaik ļoti aktuāla ir tieši bioloģiskā vistkopība, kas vistas netiek turētas sprostos, bet var brīvi pārvietoties. Tam vajadzīgas lielākas investīcijas, taču šāds produkts tiek daudz augstāk novērtēts.

Lopkopība kopumā vienmēr ir bijusi, un būs ienesīga nozare, ir tikai jāprot atrast savu īsto vietu tajā un izmantot pareizās darbības metodes. Ja lauksaimnieks tiešām gribēs sasniegt labus rezultātus un peļņas apjomus, viņam tas arī izdosies, turklāt bez smaga fiziskā darba un milzīgas piepūles.

Kā palielināt labības ražu?

To, cik labības audzēšana ir veiksmīga un ienesīga, nosaka ražas apjomi. Katrs lauksaimnieks, sējot labību, plāno iegūt ražu un ar to arī pelnīt naudu, taču pastāv divu veidu raža – potenciālā un faktiskā. Potenciālā raža ir tā, ko teorētiski varētu iegūt pie nosacījuma, ka augšanas apstākļi un pārējie faktori ir labvēlīgi labības augšanai. Faktiskā raža, savukārt, ir tā, kas faktiski arī tiek iegūta. Nereti potenciālā raža no faktiskās ievērojami atšķiras un pie tā ir vienojami šie audzēšanas faktori. Kā tad iespējams panākt, ka faktiskā raža ir maksimāli tuva potenciālajai ražai jeb kā ir iespējams palielināt labības ražu neņemot lielus kredītus no Rumānijas (cel mai bun credit rapid nebancar de astăzi)?

Pats pamats veiksmīgai ražai, protams, ir labvēlīga augsne. Augsnes auglība lielā mērā ir atkarīga no tās atrašanās vietas. Var gadīties, ka augsne konkrētajā vietā jau ir minerālvielām bagāta un ideāli piemērota labības audzēšanai, taču tā notek reti. Parasti augsnes sastāvs ir jāpapildina ar dažādiem ķīmiskajiem elementiem, kā arī augsne jāapstrādā, lai tai būtu piemērota struktūra. Augsnes auglību raksturo ļoti daudzu faktoru kopums, tāpēc to uzlabot nav nemaz tik viegli. Piemēram, nereti tiek lietots minerālvielu komplekss, lai uzlabotu augsnes auglību, taču minerālmēsli satur dažādu minerālvielu sajaukumu, kas varbūt nemaz nav piemērots konkrētajai augsnei. Tieši tāpēc, vispirms ir jāveic augsnes analīzes un pēc tam, augsne jāpapildina ar konkrētajām minerālvielām. Vēl, protams, jāņem vērā arī tas, kādas ir minerālvielu prasības un patēriņš izvēlētajai kultūrai.

Ja augsne ir auglīga, tas gan vēl nenozīmē, ka raža būs laba. Nākamais kritiskais punkts ir augšanas apstākļi. Daļa no tiem ir ietekmējama un daļa nav. Piemēram, laikapstākļi var ļoti lielā mērā ietekmēt to, cik liela būs raža, taču pašus laikapstākļus mēs nekā kontrolēt neveram. Ja laiks ir auksts un lietains, graudi var pat dīgt vārpās, kas pilnībā sabojā visu ražu. Tāpat vējš un lietus var radīt puvi un citas problēmas. Ja laiks ir pārāk sauss, palīdzēt var lauku laistīšana, taču lielās plantācijās tas ir laikietilpīgi un apgrūtinoši, kas ievērojami palielina audzēšanas kopējās izmaksas. Vēl pie augšanas apstākļiem var pieskaitīt arī kaitēkļus, sēnītes un nezāles. To visu, protams, var apkarot laukus miglojot, taču miglošana tiek stingri reglamentēta, jo tā var būt bīstama apkārtējai videi un pašai ražai.

Ļoti liela nozīme ražas apjomos ir arī sēklu kvalitātei. Pieredzējis graudkopis jau uzreiz varēs pateikt vai sēklas ir labas vai nē. Iesācējam ar to varētu iet grūtāk, tāpēc jāatceras, ka uz sēklas kvalitātes rēķina noteikti nevajadzētu mēģināt ietaupīt un ja sēklu pērkat, nevis iegūstat pats, noteikti to jāpērk no profesionālas saimniecības. Sēklām ir jābūt pareizi apstrādātām un uzglabātām, lai no tām varētu iegūt labu ražu.

Visbeidzot, ir jāizmanto pareizā tehnika un zemes apstrādes metodes, lai raža būtu laba. Zemes aršana ir ļoti svarīgs process augsnes apstrādē un ja tas netiek paveikts gana rūpīgi vai korekti, graudi var vai nu noslīkt zemē, vai tieši pretēji – tikt pilnībā atklāti un bojāti dažādu apstākļu ietekmē. Ir jāizvēlas atbilstoša zemes apstrādes un sēšanas tehnika, kā arī jāpielūko, lai darbs tiktu panākts kā nākas un tiktu vienmērīgi apsēts viss lauks.

Cik ienesīga ir cūkkopība?

Latvijā viena no populārākajām lopkopības nozarēm ir cūkkopība. Patiesībā, jau kopš lopkopības nozares pirmsākumiem tieši cūkkopība ir tā, kas ļāvusi nodrošināt iztiku daudziem zemniekiem. Arī mūsdienās cūkgaļas produkti ir ļoti pieprasīti un teorētiski cūkkopība ir arī viena no vienkāršākajām lopkopības nozarēm, taču praksē varam novērot, ka cūkkopju kļūst arvien mazāk. Daudzas cūku fermas tiek slēgtas, bet jaunie lauksaimnieki dod priekšroku citu mājlopu audzēšanai. Vai tiešām cūkkopība vairs nav ienesīga ne Latvijā ne Dānijā (kviklån gratis 500 kr)?

Ja viss norit ideāli, cūkkopība tiešām ir ienesīga, bet problēmas sākas ar to, ka cūkkopību var ietekmēt ļoti dažādi faktori. Tā, piemēram, slikta graudu raža nozīmē, ka cūku barība būs dārga un ienesīgums par katru pārdoto dzīvnieku būs mazāks. Tas pats gan attiecas uz daudzu citu mājlopu audzēšanu, tomēr cūku barībai ir mazāk aizvietojamo produktu. Vēl noteikti jāpiemin dažādu slimību izplatība, kas var liegt gaļas pārdošanu. Tas gan attiecas pārsvarā uz eksporta iespējām, taču ja cūkkopis grib savu produkciju izplatīt tikai vietējā tirgū, viņam jārēķinās ar importa konkurenci, kas neļauj pārdot gaļu par adekvāti augstu cenu.

Vēl cūkkopības nozares ienesīgumu negatīvi ietekmē politiski un birokrātiski apstākļi. Cūkkopība, kā jau jebkura lopkopības nozare, tiek strikti reglamentēta. Jāievēro gan labturības normas, gans arī dažādi citi noteikumi, kas reizēm ir ļoti nesvarīgi, tomēr var radīt problēmas un liegt lopkopim strādāt ar peļņu. Patiesībā, tieši šādi apsvērumi nereti liek cūkkopjiem aiziet no biznesa un uzsākt ko citu.

Ja runājam par jaunu spēlētāju ienākšanu šajā jomā, tad arī tas ir ļoti dārgi un sarežģīti, gan jau minēto birokrātisko iemeslu dēļ, gan arī tāpēc, ka cūku fermas izveide ir ļoti grūts, sarežģīts un laikietilpīgs darbs. Daudz vieglāk ir pārņemt jau gatavu cūku fermu, taču tam atkal nepieciešams ļoti lielas sākotnējās investīcijas. Ja šajā nozarē nekas nemainīsies, diez vai kāds būs gatavs šādas investīcijas veikt, jo peļņa nav garantēta.

Šīs nozares eksperti gan saka, ka viss ir atkarīgs no paša lauksaimnieka apņēmības – sms, drosmes, idejām un vēlmes darboties. Kā jau jebkurā nozarē, arī šeit var tik radītas konkurences priekšrocības, liekot lietā izdomu un inovatīvus risinājumus. Piemēram, cūku barības cenu svārstības darbību neietekmēs tad, ja pats lauksaimnieks arī audzēs graudus. Divu atšķirīgu lauksaimniecības darbību veidu apvienošana var nebūt viegla, taču varam redzēt daudz veiksmīgu piemēru, kad lauksaimnieki tieši šādi arī strādā. Arī ieviešot modernas iekārtas un aprīkojot fermas, ir iespējams vieglāk izvairīties no slimību uzliesmojumiem un pasargāt savus mājlopus.

Cūkkopība vienmēr ir bijusi, un būs vērtīga nozare, taču tajā ir vērts darboties tikai tad, ja tiešām ir šāda vēlme un apņēmība. Nekas nenotiek pats no sevis. Ir jāpārzina nozares specifika un jāseko līdzi laikam, lai varētu izkonkurēt gan vietējos gan ārvalstu lauksaimniekus. Tad arī būs peļņa un bizness plauks.

Ganību apsaimniekošana

Lai nodarbotos ar lopkopību, ir nepieciešams rūpēties ne vien par pašiem mājlopiem, bet arī par ganībām. Patiesībā, ganības ir ne tikai pārtikas avots mājdzīvniekiem, bet tām ir nozīmīga loma arī minerālvielu apritē un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Proti, ja dzīvnieki neēd zāli, pļavas aizaug un pļavas kā biotops ar visām tajās esošajam augu un dzīvnieku sugām izzūd. Tāpat ganībām ir ainaviska vērtība. Tieši tās ganības, kas izilgstoši izmantotas šīm mērķim tiek uzskatītas par visvērtīgākajām. Visu šo iemeslu dēļ, ir jāzina, kā pareizi apsaimniekot ganības.

Patiesībā, ganību apsaimniekošana no zemkopības viedokļa nav nekas sarežģīts. Nav nepieciešams nekādā veidā uzlabot zāles kvalitāti vai vairot tās uzturvērtību, jo tieši dabīgas ganības var nodrošināt mājlopiem vislielāko ķermeņa masas pieaugumu un ir tieši tas, kas mājlopiem vajadzīgs. Nav nekas nedz jāsēj, nedz jāravē, taču, ir jāpievēro zināmi noteikumi, lai zāles uzturvērtība neuzsutu un lai ganības konkrētajā vietā būtu iespējams ilgā laika periodā, neviz tikai vienā vai divās sezonās.

Pirmkārt, ir jāņem vērā noganīšanas intensitāte. Noganīšanas intensitāte nozīmē to, cik daudz mājlopu tiek turēti vienās ganībās un to mēra kā mājlopu skaitu uz vienu zemes hektāru. Optimālas noganīšanas intensitātes ievērošana palīdz pienācīgi pabarot mājlopus un neiznīcināt biotopus un reizē saglabāt augus piemērotā veģetatīvajā stāvoklī, neļaujot tiem izaugt sēklās un sasniegt vārpošanas stadiju. Konkrēti noteiktu ganīšanas blīvumu gan nav, jo tie var atšķiries atkarībā no gada, mēneša un ganību bioloģiskās dažādības. Dabisko zālāju noganīšanas intensitātei vajadzētu būt aptuveni no 0,4 līdz 0,9 dzīvniekiem vienu hektāru.

Tālāk ir jāievēro konkrēta noganīšanas sistēma. Tas nozīmē veidu, kādā zālājs tiek noganīts. Pamatā tiek izmatotas divas noganīšanas sistēmas – nepārtrauktā un aploku sistēma. Abām sistēmām ir vairāki varianti, bet kopumā nepārtrauktā sistēma nozīmē, ka lopiem visu ganību sezonu pieejama visa ganību teritorija, bet ganību sistēmā visa ganību teritorija tiek sadalīta mazākos aplokos. Aploku sistēma tiek uzskatīta par efektīvāku, jo tā dzīvnieki noēd zāli vienmērīgi. Ja tos palaiž visās ganībās, tie tāpat uzturas tajās teritorijās, kur ir labāka zāle, bet pārējās vietās tā paliek neapēsta.

Papildus dzīvnieku paveiktajam, ganības gan vajadzētu kopt arī pašam cilvēkam. Vietās, kur dzīvnieki zāli nav apēduši, to ir jānopļauj. Vislabāk tam izmantot āmurīšu tipa pļaujmašīnu. Ar to ērti var nopļaut zāli ap dažādiem objektiem. Dzīvnieki parasti neapēd zāli arī pašās mežmalās, kas veicina pakāpenisku ganību aizaugšanu, tāpēc svarīgi ir apgriezt arī krūmus apkārt ganībām. Vēl ir jāveic tādus darbus kā kurmju rakumu izlīdzināšana un mēslu aizvākšana vai izārdīšana. Ja ganību zāle nav augstvērtīga, iespējams to papildināt, iesējot papildus zālāju.

Audzēt kviešus, miežus rudzus vai auzas?

Daudziem graudkopjiem noteikti nereti rodas jautājums par to, kuru no labībām audzēt ir izdevīgāk. No tā saucamajām, īstajām labībām, Latvijā populārākās ir mieži, kvieši, rudzi un auzas. Visas labības savā ziņā ir līdzīgas, taču to audzēšanas nianses, ražīgums un pieprasījums pēc tām var pat ļoti atšķirties, tāpēc nav gluži vienalga, kas tiek audzēts. Kuras no minētajām labībām tad ir izdevīgāk audzēt?

Kvieši ir pati populārākā labība visā pasaulē. Kvieši ir arī viens no senākajiem kultūraugiem un līdz ar to, arī viens no senākajiem pārtikas produktiem. Mūsdienās kviešu ģintī ietilpst vairāk nekā 25 sugas, kuras savā starpā būtiski atšķiras gan ar ražas apjomiem, gan izmantošanas veidiem. Vidēji raža ir ap 5 t/ha, taču rekordi Latvijā sasniedz pat 14 t/ha. Kviešiem ir ļoti plašs pielietojums. Galvenais, protams, ir kviešu milti, no kuriem pēc tam gatavo baltmaizi, kūkas, cepumus, makaronus utt. Jāatceras gan, ka kur ir pieprasījums, tur ir arī piedāvājums. Kviešus audzē ļoti daudzi, tāpēc ir izteikta konkurence un cenas ir zemākas kā cietiem labības veidiem.

Mieži ir ceturtā audzētākā labība visā pasaulē aiz kviešiem, rīsiem un kukurūzas. Latvijā tā ir otra populārākā labība, taču pēdējā laikā ievērojami kritusies miežu sējas kopplatība. Latvijā miežu vidējā raža ir aptuveni 2 t/ha, kas ir mazāk kā vidēji pasaulē. Pētījumi gan liecina, ka potenciālā vidējā raža Latvijā, pēc augsnes īpatnībām un klimata apstākļiem, varētu sasniegt pat 4 t/ha. Vasaras mieži ir viens no pieprasītākajiem kultūraugiem visā pasaulē, jo tiem ir plašs pielietojums. No miežu graudiem iegūst tādus produktus kā milti, putraimi, spirts, iesals, miežu kafija, raugs. Miežu salmi ir vērtīgs lopbarības avots. Kopumā miežus ir izdevīgi audzēt, taču jāpieliek zināmas pūles, lai iegūtu pienācīgu ražu.

Rudzi pasaulē ir mazāk populāra labība, taču Latvijā to audzē visai bieži. Latvijā rudzu raža ir ap 4 t/ha, kas ir ļoti daudz, salīdzinot ar pasaules rādītājiem. No rudziem galvenokārt gatavo rudzu miltus, no kuriem, savukārt, pēc tam gatavo maizes izstrādājumus. Tīra rudzu maize ir ļoti pieprasīta Latvijā, taču ne citviet pasaulē. Pēc rudziem gan ir pieprasījums arī eksporta tirgos, jo tie tiek izmantoti pilngraudu produktos, kas kļūst arvien populārāki. Tāpat rudzi ir lopbarības produkts.

Auzas arī ir mazāk populāra labība. Latvijā ilgu laiku tā tika audzēta ļoti mazos apjomos un pārsvarā lopbarībai, taču auzu audzēšana pamazām atdzimst. Latvijā auzu raža ir ap 4 t/ha. Populārākais pārtikas produkts, ko iegūst no auzām ir auzu pārslas. Tāpat tiek iegūti arī auzu milti. Pieprasījums pēc auzām ir gan vietējā gan eksporta tirgū, turklāt Latvijā vēl nav pārāk daudz auzu audzētāju, tāpēc pašlaik ir labs laiks šīs kultūras audzēšanas uzsākšanai.

Lauksaimniecība un tās pamata nozares

Ar lauksaimniecību cilvēki nodarbojas jau tūkstošiem gadu. Jau neolīta laikmetā cilvēki sāka pieradināt pirmos dzīvniekus un kultivēt augus. Šo gadu laikā lauksaimniecība praktiski ir ļoti izmainījusies, taču pamatā tās būtība ir palikusi nemainīga, proti, lauksaimniecība joprojām ir tautsaimniecības pamata nozare, kas vērsta uz augu un dzīvnieku izcelsmes produktu iegūšanu tūlītējai patērēšanai vai rūpniecības nolūkiem. Lauksaimniecība gan ir ļoti plašs jēdziens. Jau minētie augu un dzīvnieku izcelsmes produkti ir ļoti dažādi. Pat vienā valstī vai reģionā var tikt audzētas ļoti atšķirīgas augu kultūras un mājlopi, tomēr pamatā visu lauksaimniecības nozari var iedalīt divās pamata apakšnozarēs – augkopībā jeb zemkopībā un lopkopībā.

Zemkopība ir nozare kas, saistīta ar zemes apstrādi pārtikas kultūru audzēšanai. Tā ir uzskatāma par vissenāko zināmo cilvēces nodarbošanās veidu. Jau akmens laikmetā cilvēki no augu vākšanas dabā pamazām pārgāja uz augu kultivēšanu un audzēšanu speciāli savām vajadzībām. Ar laiku cilvēki iemācījās kultivēt arī tādus augus, kam nepieciešami īpatnēji augšanas apstākļi, piemēram, rīsus, kam nepieciešama augsnes appludināšana. Vēlāk tika ieviestas arvien jaunas kultūru audzēšanas un apstrādes metodes, kas ļāva palielināt ražu un cilvēki paši spēja izaudzēt visu nepieciešamo, nepaļaujoties tikai uz dabas labvēlību.

Mūsdienās zemkopība joprojām ir viena no svarīgākajām nozarēm un galvenais pārtikas produktu avots cilvēcei. Mūsdienās kultivēt var gandrīz jebkurus augus, līdz ar to, zemkopība ir ļoti daudzveidīga nozare. Pamatā tā tiek iedalīta agronomijā jeb graudkopībā, tehnisko kultūru audzēšanā, augļkopībā, dārzeņkopībā, puķkopībā, daiļdārzniecībā, selekcijā u.c. apakš nozarēs. Ļoti daudzās valstīs galvenā ir tieši graudkopība, kas ietver tādu kultūru audzēšanu kā rīss, kukurūza, pākšaugi, kvieši, rudzi, mieži, auzas, griķi utt. Latvijā Graudaugu sējumi aizņem aptuveni 500 tūkstošus ha un gadā no tiem ievāc ap 900 tūkstošiem tonnu graudu.

Lopkopība ir nozare, kas saistīta ar mājdzīvnieku jeb mājlopu audzēšanu, lai iegūtu dzīvnieku izcelsmes produktus. Lauksaimniecības pirmsākumi meklējami ap ledus laikmetu, kad cilvēki sāka pieradināt pirmos dzīvniekus. Augu kultivācija kopā ar dzīvnieku domestikāciju bija ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts visā cilvēces attīstības vēsturē. Cilvēki pamazām pārgāja uz lauksaimniecību un daudz mazāka nozīme bija medībām un dabas velšu vākšanai. Lopkopība attīstījās reizē ar zemkopību un cilvēkiem bija daudz vienkāršāk nodrošināt sev iztiku.

Vēl joprojām, lopkopība ir cieši saistīta ar zemkopību un ir otrs svarīgākais pārtikas avots. Lopkopību izšķir vairākās apakš nozarēs, kā, piemēram, aitkopībā, cūkkopībā, zirgkopībā utt. Nereti kā pilnīgi atšķirīgas lauksaimniecības nozares tiek atdalītas putnkopība, zvērkopība un biškopība, jo tās ievērojami atšķiras no pārējām apakš nozarēm. Visā pasaulē visplašāk cilvēki nodarbojas tieši ar liellopu audzēšanu un putnkopību. Tas, kādi dzīvnieki un putni tieši tiek turēti ir ļoti lielā mērā atkarīgs no valsts un reģiona dabas un kultūras atšķirībām, taču daudzviet lopkopības pamats ir govis un vistas. Latvijā visplašāk lopkopji nodarbojas ar govkopību un cūkkopību.

Jaunākās tehnoloģijas lauksaimniecībā

Kaut gan pamatā lauksaimniecības ideja ir palikusi nemainīga tūkstošiem gadu, praktiski lauksaimniecības procesos ļoti daudz kas ir mainījies. Kā jau jebkura nozare, arī lauksaimniecība piedzīvo būtiskas izmaiņas, ko ietekmē tehnoloģiju attīstība. Tehnoloģijas lauksaimniecībā tiek izmatotas jau ļoti sen. Arī pirmās meliorācijas iekārtas bija tam laikam nozīmīgs tehnoloģiju sasniegums, bet pēdējos gados tehnoloģiju attīstība ir uzņēmusi īpaši lielus apgriezienus un lauksaimniecība izmainās līdz nepazīšanai. Kādas tad ir jaunākās tehnoloģijas, kas tiek izmantotas lauksaimniecībā un kā tās ietekmē nozari?

Augsnes un ražas sensori

Ļoti plaši pēdējā laikā tiek izmantoti dažādi sensori, kas lauksaimniekiem pavēsta par stāvokli viņu saimniecībā. Tas ļauj taupīt resursus un panākt, ka saimniecībā viss tiek darīts ar maksimālu efektivitāti. Šādi sensori tiek izmantoti gan zemkopībā, gan lopkopībā, bet vispopulārākie un noderīgākie ir tieši augsnes un ražas sensori. Augsnes sensori ir iestrādāti zemē un tie pavēsta, kāds ir augsnes stāvoklis, piemēram, kāds ir mitruma līmenis un kāds ir tās sastāvs (slāpekļa un dažādu mikroelementu koncentrācija). Tas ļauj efektīvi plānot augsnes laistīšanu un mēslošanu. Ražas sensori darbojas kā satelītu vai dronu uzņēmumi, kas ļauj noteikt izmaiņas ražā un laikus konstatēt augu slimības vai citas problēmas.

Autonoma lauksaimniecības tehnika

Tāpat kā autonomas automašīnas, mūsdienās arī lauksaimniecības tehnika kļūst arvien mazāk atkarīga no cilvēka un viņa prasmēm. Kādreiz, lai uzartu laukus, iesētu labību un to novāktu, nepietika vien ar labu tehniku, jo galvenās bija vadītāja prasmes. Traktorists vai kombaina vadītājam bija jāzina, kā vadīt tehniku, lai viss notiktu maksimāli precīzi. Nu lielāko daļu darba var padarīt tehnika pati. Tai ir iestrādāti sensori, kas palīdz ļoti precīzi apstrādāt laukus un navigācijas sistēma, kas ļauj visu paveikt ar minimāliem resursiem. Protams, tehnika arī ir daudz jaudīgāka, kas ļauj paveikt darbu ātrāk un vienkāršāk.

Mini hromosomu tehnoloģija

Viena no zināmākajām un arī pretrunīgāk vērtētajām tehnoloģijām lauksaimniecībā ir ģenētiskā modifikācija. Tā, izmainot augu un dzīvnieku DNS spirāles, ļauj mainīt augu un dzīvnieku īpašības, kas nozīmē labāku ražu un mazākas pūles audzēšanas procesā, taču šīs izmaiņas DNS spirālē tiek uzskatītas par bīstamām. Daudzi uzskata, ka tieši ĢMO lietošana uzturā ir iemesls onkoloģisko saslimšanu pieaugumam pēdējos gados. Tieši tāpēc tika radīta mini hromosomu tehnoloģija, kas ļauj izmainīt ļoti niecīgu ģenētisko materiālu, neizmainot organisma oriģinālās hromosomas. Šī tehnoloģija arī sniedz plašākas iespējas organismu pārveidošanā, piemēram, ar to var regulēt to, kā augs patērē slāpekli.

Robotizētas iekārtas

Protams, lauksaimniecībā ienāk arī arvien vairāk robotizētu iekārtu, kas ievērojami atvieglo lauksaimnieku darbu. Lopkopībā jau sen tiek izmantotas, piemēram, automātiskās slaukšanas iekārtas, automātiskās barošanas iekārtas utt., taču tās kļūst arvien progresīvākas un darbojas ar mazākiem resursu zudumiem un lielāku veiktspēju. Tāpat arī lauksaimniecībā, piemēram, automātiskās laistīšanas iekārtas nav nekas jauns, taču nu tās tie papildinātas ar sensoriem, kas pilnībā izslēdz nepieciešamību pēc cilvēka iesaistes šajā procesā. Arī citus vienkāršos lauksaimniecības darbus paveic roboti un nākotnē šādas iespējas kļūs tikai arvien plašākas.

Bioloģiskā lauksaimniecība

Lauksaimniecība vienmēr ir bijis galvenais pārtikas avots cilvēkiem, taču, diemžēl, mūsdienās lauksaimniecība ir nozīmīgākais piesārņojuma avots. Kopš industriālās revolūcijas, kad lauksaimniecībā sāka izmantot mākslīgo mēslojumu un barības vielas, apritē nonāk pārlieku liels daudzums fosfora un slāpekļa, kas negatīvi ietekmē dabas procesus. Tāpat ar lauksaimniecību saistās cita veida piesārņojums. Tieši tāpēc lauksaimniecības sakarā arvien plašāk tiek runāts par bioloģisko lauksaimniecību un tās nozīmi vides saglabāšanā. Pastāstīsim plašāk, kas tad ir bioloģiskā lauksaimniecība.

Pēc būtības bioloģiskā lauksaimniecība ir ilgtspējīga lauksaimniecība, kas darbojas uz dabas procesu izpratni. Dabā ir iekārtots tā, ka viss ir harmonijā. Viens organisms papildina otru, citi, savukārt, viens otru nepanes. Piemēram, augu slimībām ir antagonisti un kaitīgiem kukaiņiem ir virsparazīti. Izprotot, kas ir tie organismi, kas sadzīvo labi un kas ir tie, kas viens otru nomāc vai iznīcina ir iespējams audzēt un kopt vajadzīgos organismus, ļaujot dabas procesiem ritēt savu gaitu.

Pašā pamatā bioloģiskās lauksaimniecības metodes paredz, ka netiek baroti augi un indēti kukaiņi un nezāles, bet tas viss tiek panākts veicinot vajadzīgos bioloģiskos procesus. Šīs metodes ir ļoti dažādas, piemēram:

  • Organiskās masas (komposta, zaļmēslojuma, kūdras utt.) iestrādāšana zemē, kas nodrošina dažādu mikroorganismu un sīkbūtņu barošanos
  • Augsnes apstrādes paņēmienu (augsnes apvēršanu, irdināšanu) izmantošana, kas veicina mikroorganismu un sīkbūtņu barošanos
  • Augsnes un organiskās masas apstrāde ar preparātiem, kas augsnei grūti uzņemamus savienojumus pārvērš viegli uzņemamos savienojumos
  • Kultūraugu rotācija (katru kultūru katru gadu sēj citā vietā), iekļaujot tajā augus, kas spēj uzņemt slāpekli no gaisa
  • Maksimāla saules, vēja un lietusūdens izmantošana
  • Motorizētā apstrādes rīku aizvietošana ar mehāniskajiem
  • Ģenētiski modificētu organismu izmantošanas aizliegšana
  • Mājlopu turēšana brīvas audzēšanas apstākļos

Piekopjot šīs metodes, notiek ķēdes reakcija un arī lopkopība kļūst ilgtspējīgāka un videi draudzīgāka. Audzējot lopbarību pēc bioloģiskajām metodēm, mājlopi uzņem tikai labu, augstas kvalitātes pārtiku, kas dod iespēju iegūt arī augstas kvalitātes dzīvnieku izcelsmes produktus, bez vai ar minimālu ķīmijas un hormonu izmantošanu lopkopībā.

Ja pārtikas un citi no produkti tiek audzēti un iegūti, izmantojot minētās bioloģiskās lauksaimniecības metodes, tie ir daudz veselīgāki un vērtīgāki. To sastāvā nav nekādu ķīmisku piejaukumu, jo nekas mākslīgs to audzēšanā netiek izmantots, taču produkti paši ir lieli un skaisti, jo dabas procesu iesaiste var atvairīt kaitēkļus, veicināt augšanu utt. Arī apkārtējās vides piesārņojums, protams, mazinās, jo nekas lieks nenonāk dabā. Tas nozīmē, ka tiek saudzēti dabas resursi, saglabāta bioloģiskā daudzveidība, tiek uzturēts ekoloģiskais līdzsvars un tiek veicināta augsnes auglība. Tikai izmantojot šādas lauksaimniecības metodes, mēs varam panākt, ka paši patērējam tīrus un veselīgus produktus, kā arī, ka resursi pārtikas iegūšanai pietiks ne tikai mums, bet arī nākamajām paaudzēm.