demeter-hellas.gr

Ar lauksaimniecību cilvēki nodarbojas jau tūkstošiem gadu. Jau neolīta laikmetā cilvēki sāka pieradināt pirmos dzīvniekus un kultivēt augus. Šo gadu laikā lauksaimniecība praktiski ir ļoti izmainījusies, taču pamatā tās būtība ir palikusi nemainīga, proti, lauksaimniecība joprojām ir tautsaimniecības pamata nozare, kas vērsta uz augu un dzīvnieku izcelsmes produktu iegūšanu tūlītējai patērēšanai vai rūpniecības nolūkiem. Lauksaimniecība gan ir ļoti plašs jēdziens. Jau minētie augu un dzīvnieku izcelsmes produkti ir ļoti dažādi. Pat vienā valstī vai reģionā var tikt audzētas ļoti atšķirīgas augu kultūras un mājlopi, tomēr pamatā visu lauksaimniecības nozari var iedalīt divās pamata apakšnozarēs – augkopībā jeb zemkopībā un lopkopībā.

Zemkopība ir nozare kas, saistīta ar zemes apstrādi pārtikas kultūru audzēšanai. Tā ir uzskatāma par vissenāko zināmo cilvēces nodarbošanās veidu. Jau akmens laikmetā cilvēki no augu vākšanas dabā pamazām pārgāja uz augu kultivēšanu un audzēšanu speciāli savām vajadzībām. Ar laiku cilvēki iemācījās kultivēt arī tādus augus, kam nepieciešami īpatnēji augšanas apstākļi, piemēram, rīsus, kam nepieciešama augsnes appludināšana. Vēlāk tika ieviestas arvien jaunas kultūru audzēšanas un apstrādes metodes, kas ļāva palielināt ražu un cilvēki paši spēja izaudzēt visu nepieciešamo, nepaļaujoties tikai uz dabas labvēlību.

Mūsdienās zemkopība joprojām ir viena no svarīgākajām nozarēm un galvenais pārtikas produktu avots cilvēcei. Mūsdienās kultivēt var gandrīz jebkurus augus, līdz ar to, zemkopība ir ļoti daudzveidīga nozare. Pamatā tā tiek iedalīta agronomijā jeb graudkopībā, tehnisko kultūru audzēšanā, augļkopībā, dārzeņkopībā, puķkopībā, daiļdārzniecībā, selekcijā u.c. apakš nozarēs. Ļoti daudzās valstīs galvenā ir tieši graudkopība, kas ietver tādu kultūru audzēšanu kā rīss, kukurūza, pākšaugi, kvieši, rudzi, mieži, auzas, griķi utt. Latvijā Graudaugu sējumi aizņem aptuveni 500 tūkstošus ha un gadā no tiem ievāc ap 900 tūkstošiem tonnu graudu.

Lopkopība ir nozare, kas saistīta ar mājdzīvnieku jeb mājlopu audzēšanu, lai iegūtu dzīvnieku izcelsmes produktus. Lauksaimniecības pirmsākumi meklējami ap ledus laikmetu, kad cilvēki sāka pieradināt pirmos dzīvniekus. Augu kultivācija kopā ar dzīvnieku domestikāciju bija ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts visā cilvēces attīstības vēsturē. Cilvēki pamazām pārgāja uz lauksaimniecību un daudz mazāka nozīme bija medībām un dabas velšu vākšanai. Lopkopība attīstījās reizē ar zemkopību un cilvēkiem bija daudz vienkāršāk nodrošināt sev iztiku.

Vēl joprojām, lopkopība ir cieši saistīta ar zemkopību un ir otrs svarīgākais pārtikas avots. Lopkopību izšķir vairākās apakš nozarēs, kā, piemēram, aitkopībā, cūkkopībā, zirgkopībā utt. Nereti kā pilnīgi atšķirīgas lauksaimniecības nozares tiek atdalītas putnkopība, zvērkopība un biškopība, jo tās ievērojami atšķiras no pārējām apakš nozarēm. Visā pasaulē visplašāk cilvēki nodarbojas tieši ar liellopu audzēšanu un putnkopību. Tas, kādi dzīvnieki un putni tieši tiek turēti ir ļoti lielā mērā atkarīgs no valsts un reģiona dabas un kultūras atšķirībām, taču daudzviet lopkopības pamats ir govis un vistas. Latvijā visplašāk lopkopji nodarbojas ar govkopību un cūkkopību.

Kaut gan pamatā lauksaimniecības ideja ir palikusi nemainīga tūkstošiem gadu, praktiski lauksaimniecības procesos ļoti daudz kas ir mainījies. Kā jau jebkura nozare, arī lauksaimniecība piedzīvo būtiskas izmaiņas, ko ietekmē tehnoloģiju attīstība. Tehnoloģijas lauksaimniecībā tiek izmatotas jau ļoti sen. Arī pirmās meliorācijas iekārtas bija tam laikam nozīmīgs tehnoloģiju sasniegums, bet pēdējos gados tehnoloģiju attīstība ir uzņēmusi īpaši lielus apgriezienus un lauksaimniecība izmainās līdz nepazīšanai. Kādas tad ir jaunākās tehnoloģijas, kas tiek izmantotas lauksaimniecībā un kā tās ietekmē nozari?

Augsnes un ražas sensori

Ļoti plaši pēdējā laikā tiek izmantoti dažādi sensori, kas lauksaimniekiem pavēsta par stāvokli viņu saimniecībā. Tas ļauj taupīt resursus un panākt, ka saimniecībā viss tiek darīts ar maksimālu efektivitāti. Šādi sensori tiek izmantoti gan zemkopībā, gan lopkopībā, bet vispopulārākie un noderīgākie ir tieši augsnes un ražas sensori. Augsnes sensori ir iestrādāti zemē un tie pavēsta, kāds ir augsnes stāvoklis, piemēram, kāds ir mitruma līmenis un kāds ir tās sastāvs (slāpekļa un dažādu mikroelementu koncentrācija). Tas ļauj efektīvi plānot augsnes laistīšanu un mēslošanu. Ražas sensori darbojas kā satelītu vai dronu uzņēmumi, kas ļauj noteikt izmaiņas ražā un laikus konstatēt augu slimības vai citas problēmas.

Autonoma lauksaimniecības tehnika

Tāpat kā autonomas automašīnas, mūsdienās arī lauksaimniecības tehnika kļūst arvien mazāk atkarīga no cilvēka un viņa prasmēm. Kādreiz, lai uzartu laukus, iesētu labību un to novāktu, nepietika vien ar labu tehniku, jo galvenās bija vadītāja prasmes. Traktorists vai kombaina vadītājam bija jāzina, kā vadīt tehniku, lai viss notiktu maksimāli precīzi. Nu lielāko daļu darba var padarīt tehnika pati. Tai ir iestrādāti sensori, kas palīdz ļoti precīzi apstrādāt laukus un navigācijas sistēma, kas ļauj visu paveikt ar minimāliem resursiem. Protams, tehnika arī ir daudz jaudīgāka, kas ļauj paveikt darbu ātrāk un vienkāršāk.

Mini hromosomu tehnoloģija

Viena no zināmākajām un arī pretrunīgāk vērtētajām tehnoloģijām lauksaimniecībā ir ģenētiskā modifikācija. Tā, izmainot augu un dzīvnieku DNS spirāles, ļauj mainīt augu un dzīvnieku īpašības, kas nozīmē labāku ražu un mazākas pūles audzēšanas procesā, taču šīs izmaiņas DNS spirālē tiek uzskatītas par bīstamām. Daudzi uzskata, ka tieši ĢMO lietošana uzturā ir iemesls onkoloģisko saslimšanu pieaugumam pēdējos gados. Tieši tāpēc tika radīta mini hromosomu tehnoloģija, kas ļauj izmainīt ļoti niecīgu ģenētisko materiālu, neizmainot organisma oriģinālās hromosomas. Šī tehnoloģija arī sniedz plašākas iespējas organismu pārveidošanā, piemēram, ar to var regulēt to, kā augs patērē slāpekli.

Robotizētas iekārtas

Protams, lauksaimniecībā ienāk arī arvien vairāk robotizētu iekārtu, kas ievērojami atvieglo lauksaimnieku darbu. Lopkopībā jau sen tiek izmantotas, piemēram, automātiskās slaukšanas iekārtas, automātiskās barošanas iekārtas utt., taču tās kļūst arvien progresīvākas un darbojas ar mazākiem resursu zudumiem un lielāku veiktspēju. Tāpat arī lauksaimniecībā, piemēram, automātiskās laistīšanas iekārtas nav nekas jauns, taču nu tās tie papildinātas ar sensoriem, kas pilnībā izslēdz nepieciešamību pēc cilvēka iesaistes šajā procesā. Arī citus vienkāršos lauksaimniecības darbus paveic roboti un nākotnē šādas iespējas kļūs tikai arvien plašākas.

Lauksaimniecība vienmēr ir bijis galvenais pārtikas avots cilvēkiem, taču, diemžēl, mūsdienās lauksaimniecība ir nozīmīgākais piesārņojuma avots. Kopš industriālās revolūcijas, kad lauksaimniecībā sāka izmantot mākslīgo mēslojumu un barības vielas, apritē nonāk pārlieku liels daudzums fosfora un slāpekļa, kas negatīvi ietekmē dabas procesus. Tāpat ar lauksaimniecību saistās cita veida piesārņojums. Tieši tāpēc lauksaimniecības sakarā arvien plašāk tiek runāts par bioloģisko lauksaimniecību un tās nozīmi vides saglabāšanā. Pastāstīsim plašāk, kas tad ir bioloģiskā lauksaimniecība.

Pēc būtības bioloģiskā lauksaimniecība ir ilgtspējīga lauksaimniecība, kas darbojas uz dabas procesu izpratni. Dabā ir iekārtots tā, ka viss ir harmonijā. Viens organisms papildina otru, citi, savukārt, viens otru nepanes. Piemēram, augu slimībām ir antagonisti un kaitīgiem kukaiņiem ir virsparazīti. Izprotot, kas ir tie organismi, kas sadzīvo labi un kas ir tie, kas viens otru nomāc vai iznīcina ir iespējams audzēt un kopt vajadzīgos organismus, ļaujot dabas procesiem ritēt savu gaitu.

Pašā pamatā bioloģiskās lauksaimniecības metodes paredz, ka netiek baroti augi un indēti kukaiņi un nezāles, bet tas viss tiek panākts veicinot vajadzīgos bioloģiskos procesus. Šīs metodes ir ļoti dažādas, piemēram:

• Organiskās masas (komposta, zaļmēslojuma, kūdras utt.) iestrādāšana zemē, kas nodrošina dažādu mikroorganismu un sīkbūtņu barošanos
• Augsnes apstrādes paņēmienu (augsnes apvēršanu, irdināšanu) izmantošana, kas veicina mikroorganismu un sīkbūtņu barošanos
• Augsnes un organiskās masas apstrāde ar preparātiem, kas augsnei grūti uzņemamus savienojumus pārvērš viegli uzņemamos savienojumos
• Kultūraugu rotācija (katru kultūru katru gadu sēj citā vietā), iekļaujot tajā augus, kas spēj uzņemt slāpekli no gaisa
• Maksimāla saules, vēja un lietusūdens izmantošana
• Motorizētā apstrādes rīku aizvietošana ar mehāniskajiem
• Ģenētiski modificētu organismu izmantošanas aizliegšana
• Mājlopu turēšana brīvas audzēšanas apstākļos

Piekopjot šīs metodes, notiek ķēdes reakcija un arī lopkopība kļūst ilgtspējīgāka un videi draudzīgāka. Audzējot lopbarību pēc bioloģiskajām metodēm, mājlopi uzņem tikai labu, augstas kvalitātes pārtiku, kas dod iespēju iegūt arī augstas kvalitātes dzīvnieku izcelsmes produktus, bez vai ar minimālu ķīmijas un hormonu izmantošanu lopkopībā.

Ja pārtikas un citi no produkti tiek audzēti un iegūti, izmantojot minētās bioloģiskās lauksaimniecības metodes, tie ir daudz veselīgāki un vērtīgāki. To sastāvā nav nekādu ķīmisku piejaukumu, jo nekas mākslīgs to audzēšanā netiek izmantots, taču produkti paši ir lieli un skaisti, jo dabas procesu iesaiste var atvairīt kaitēkļus, veicināt augšanu utt. Arī apkārtējās vides piesārņojums, protams, mazinās, jo nekas lieks nenonāk dabā. Tas nozīmē, ka tiek saudzēti dabas resursi, saglabāta bioloģiskā daudzveidība, tiek uzturēts ekoloģiskais līdzsvars un tiek veicināta augsnes auglība. Tikai izmantojot šādas lauksaimniecības metodes, mēs varam panākt, ka paši patērējam tīrus un veselīgus produktus, kā arī, ka resursi pārtikas iegūšanai pietiks ne tikai mums, bet arī nākamajām paaudzēm.